Guna Zariņa un Latvijas Radio koris. "Naktssardze"

Gijoms Apolinērs jeb īstajā vārdā Vilhelms Alberts Vlodzimežs Apolinārijs Kostrovickis bijis Itālijā dzimis poļu izcelsmes franču dzejnieks, dramaturgs, rakstnieks un mākslas kritiķis, viens no 20. gadsimta sākuma Eiropas avangarda spilgtākajiem pārstāvjiem. Bērnību pavadījis Itālijā, 1899. gadā kopā ar ģimeni pārcēlies uz Parīzi. Kopš 1910. gada aktīvi darbojies publicistikā, rakstījis hronikas žurnālam “Mercure de France” un kritikas izdevumam “Paris-journal”. Rakstījis publikācijas arī par moderno mākslu. Draudzējies ar sava laika modernās mākslas pārstāvjiem: Pablo Pikaso, Andrē Derēnu, Morisu de Vlaminku. 1917. gada pavasarī uzstājies ar manifestu par nākotnes mākslu "Jaunais gars". Apolinērs ir vārda sirreālisms autors un tiek uzskatīts par vienu no šī mākslas virziena literatūrā aizsācējiem. "Viņa dzejā visskaidrāk parādās visai franču mūsdienu dzejai raksturīgā tradīcijas un revolūcijas, kārtības un dēkainības, intelekta un instinkta mijiedarbe”, par Apolinēra vārsmām sacījusi atdzejotāja Maija Silmale. 1913. gadā publicētais dzejoļu krājums “Spirti” (Alcools) ir viens no dzejnieka zināmākajiem veikumiem, kas 1999. gadā laikraksta “Le Monde” veiktajā aptaujā “100 gadsimta grāmatas” ierindots 17. vietā. Pirmā pasaules kara laikā Apolinērs guva smagu galvas ievainojumu un mira īsi pirms pamiera beigām, spāņu gripas epidēmijas laikā. Gijoma Apolinēra dzejolis “Mirušo māja” izaudzis no stāsta par aizgājējiem (L`Obituaire, 1907–1913), prozas tekstu brīvi izkārtojot dzejas rindās. “Tajā tiek sapludinātas dzīves un nāves robežas, un meklēts līdzsvars starp smiekliem un asarām, iedomām un fantāzijām, drāmu un absurdu” (Lionel Follet, “Apollinaire entre vers et prose de "L’Obituaire" à "La Maison des morts”). Koncertizrādē “Naktssardze” dzejolis pārtop metaforiskā stāstā par mirušo un dzīvo vienas nakts tikšanos, kas aizgājējiem savā ziņā ļauj vēl piedzīvot pārtrauktās dzīves, nepiepildītās ilgas un sapņus, savukārt dzīvajiem atgādina, ka aiziešanas (pāriešanas) stunda ir gaidīta, taču ikkatram nezināma. Dzīvie ir mirušie un mirušie dzīvie, – abas pasaules ir vienotas, ne šķirtas.
 
Koncertizrādi “Naktssardze” rosinājusi Rīgas Sv. Pētera baznīcas nakts sardze Iveta Tēraude, savukārt ideju realizējusi radošā grupa: komponists Ēriks Ešenvalds, diriģents Sigvards Kļava, aktrise Guna Zariņa un režisors Vladislavs Nastavševs. “Naktssardzes” skanisko ietērpu veido vairāku skaņdarbu īsāki un izvērstāki fragmenti, kas izskan gan ierakstā, gan Latvijas Radio kora un solistu balsīs. Skan Ērika Ešenvalda, Lases Tūresena un Andersa Hilborga mūzika. Skaņu ainavu papildina sagatavotas hindu, budistu mantras, inuītu, koptu, gruzīnu garīgie dziedājumi, Daugavpils mākslinieces Mairitas Folkmanes darinātie māla podi (38), kurus Krāslavas novada instrumentu meistars Aleksandrs Maijers izveidojis par skanīgiem lamellafoniem, kas tapuši īpaši koncertstāstam “Latgales gredzens”, noskaņotas glāzes, pūšaminstruments – kazoo.

 

Dalībnieki

Guna Zariņa, aktrise
Kārlis Rūtentāls, balss 
Latvijas Radio koris
Diriģents Sigvards Kļava 
Režisors Vladislavs Nastavševs 

To top